Motoreļļu klasifikācija pēc viskozitātes rādītāja tiek veikta saskaņā ar standartu J300, ko ieviesusi ASV Automobiļu inženieru biedrība (Society of Automotive Engineers jeb SAE), kas nosaka viskozitātes klases gradācijas. Līdz 2013. gada aprīlim SAE klasifikācijas sistēmā tika definētas 11 viskozitātes klases, no kurām pati mazāk viskozā bija SAE 0W-20 viskozitātes klases dzinēja eļļa. 2013. gada 1. aprīlī SAE klasifikācijas sistēmā parādījās jauna viskozitātes klase – SAE 16. Jaunas SAE klases ieviešanu diktēja pieprasījums pēc vēl efektīvākas, degvielas patēriņu samazinošas eļļas. Tādējādi smērvielu ražotājiem tika nostādīti sarežģīta uzdevuma priekšā, jo zemas viskozitātes eļļu izstrāde ir saistīta ar noteiktiem riskiem.
Līdz jaunās SAE 16 klases ieviešanai vienīgais kritērijs motoreļļas klasificēšanai viskozitātes klasēs bija kinemātiskās viskozitātes diapazons (no minimālās līdz maksimālajai). Vienlaikus ar SAE 16 klases ieviešanu tika mainīts arī SAE 20 klases kinemātiskās viskozitātes diapazons (agrāk – no 5,6 līdz 9,3 mm2/s, tagad – no 6,9 līdz 9,3 mm2/s), jo tā daļēji pārklāja kinemātiskās viskozitātes klases SAE 16 diapazonu. Lai motoreļļa atbilstu SAE 16 viskozitātes klases prasībām, eļļas kinemātiskai viskozitātei 100°C temperatūrā jābūt robežās no 6.1 līdz 8.2 mm2/s. Mūsdienu eļļu klasifikācijā ir svarīgs arī tāds rādītājs kā HTHS (High-Temperature-High-Shear), kurš norāda eļļas plūstamību 150°C temperatūrā un pie augsta nobīdes ātruma, t.i. pie lielākiem dzinēja apgriezieniem. Minimālā HTHS viskozitāte SAE 16 klasei ir 2,3 mPa·s.
2015. gada 20. janvārī SAE pievienoja savai klasifikācijas sistēmai vēl divas viskozitātes klases – SAE 8 un SAE 12. Eļļām, kauras atbilst SAE 8 klasei, kinemātiskās viskozitātes diapazons (pie 100°C) ir no 4,0 līdz 6,1 mm2/s, bet HTHS viskozitāte – ne mazāka par 1,7 mPa·s. Eļļām, kas atbilst SAE 12 klasei, kinemātiskās viskozitātes diapazons ir no 5,0 līdz 7,1 mm2/s, bet HTHS viskozitāte – ne mazāka par 2,0 mPa·s.
Zemākas kinemātiskās viskozitātes vērtības (SAE 16; 12; 8) norāda, ka konkrētas eļļas ir šķidrākas. Kā redzam, HTHS viskozitātes rādītāji jaunizveidotajās klasēs arī samazinās. Zemāki rādītāji vienlaikus nozīmē arī lielāku degvielas ekonomiju, un, pateicoties uzlabotai piedevu paketei, augstāku aizsardzību pret nodilumu, un CO2 emisijas samazināšanu. Ar motoreļļas viskozitātes samazināšanos augstā temperatūrā, tiek samazināti ar berzi saistītie zudumi dzinējā. Berzes procesā mazāks enerģijas daudzums pārvēršas siltumā, palielinās motora efektivitāte un samazinās degvielas patēriņš.
Minimālās viskozitātes HTHS vērtības, kas ir noteiktas ar SAE J300 standartu, garantē, ka eļļas veido stabilu, noturīgu eļļas plēvīti pat augstā temperatūrā un lielā ātrumā, tādējādi nodrošinot aizsardzību pret nodilumu pat ekstremālos apstākļos.
Zemākas viskozitātes eļļām parasti ir lielāki ar iztvaikošanu saistīti zudumi. Daļa no motoreļļas, kas pie augstās temperatūras iztvaiko no eļļas vannas, caur kartera ventilāciju tiek izvadīta degvielas/gaisa degmaisījumā, kur notiek tās sadegšana. Sadegšanas produktu atlikumi var nelabvēlīgi ietekmēt katalizatoru un izplūdes atgāzu cietvielu daļiņu filtru darbību. Tajā pašā laikā ir noteikums: jo zemāks ar iztvaikošanu saistīts zudums, jo zemāks ir eļļas patēriņš un stabilāka eļļas viskozitāte. Turpretī, ja eļļa iztvaiko pārāk intensīvi, laika gaitā tā sabiezē un tādējādi zaudē savas degvielas ekonomijas īpašības. Tātad, jaunajām dzinēju eļļām vienlaicīgi ir jābūt gan zemiem iztvaikošanas zudumiem, gan arī citām īpašībām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu vienmērīgu dzinēju darbību.